ZEMES KODS
“Dāmas dabas viducī”
Viņas mūsu uzņēmumā ir trīs. Katra ar savu raksturu, talantu, spēku. Un tomēr viņas visas vieno saskarsme ar zemes auglīgumu ikdienā. Mūsu grāmatvede rēķiniem pa vidu savā dārzā ceļ galdā pīrāgu, kura galvenā sastāvdaļa ir tepat augušie āboli. Piegriezēja Gunta attīrās mežā un mājās brūvē delikateses no lācenēm un gailenēm. Savukārt mūsu pasūtījumu un piegādes burve Krista ieklausās dabas ritmos un ģimenes lauku īpašumā radījusi savvaļas putnu dārzu.
Kristas līdzsvara teorija
“Mani daba iepriecina, iedvesmo, harmonizē un liek aptvert, cik cilvēks ar savām ikdienas problēmām ir mazs dabas priekšā,” atklāti stāsta Krista. Viņai, kā pati uzskata, ir ideālais variants – dzīvesvieta laukos, bet darbs pilsētā. Tieši Krista “Inside Linen” ateljē rūpējas par sūtījumu sagatavošanu un kvalitātes kontroli.
“200% precizitāte! Ja Krista paku sakomplektējusi un nosūtījusi, tad šaubu nav – viss ir perfekti,” tā Kristu raksturo uzņēmuma saimniece – dizainere Dina Irkle. Un tik tiešām – uz Kristu var paļauties tāpat kā uz dabu, kur visam savs laiks. Krista atzīst, ka bauda katru gadalaiku, un varbūt tālab ikkatrā jaunās sievietes kustībā jaušama stabilitāte, kas izpaužas arī Kristas stāstā par sinerģiju ar zemi.
“Vasarā darbi mijas ar sauļošanos, peldēšanos, izbraucieniem dabā. Rudenī ievācu sava darba augļus un priecājos par krāšņumu. Ziemā sniegu baltumā attīrās dvēsele. Pavasaris disciplinē, jo sākas viss no jauna un ir jāsāk domāt, kā jau esošo padarīt labāku, interesantāku,” tāda ir dabas klātesamība Kristas ikdienā, bet viņas pagalmā lielākais brīnums ir putnu dārzs. “Mēs radām putnu dzīvei labvēlīgu infrastruktūru, savukārt tie mūs priecē ar savu klātbūtni un skanīgajām dziesmām,” stāsta Krista.
Dzīvojot laukos, viņa arī pārliecinājusies, ka zāļu tējas, svaigs gaiss, fizisks darbs gandrīz katru dienu palīdz uzturēt ķermeni formā un nodrošina mentālu stabilitāti. “Tie ir mani ikdienas ieguvumi!” atzīst Krista un īpaši novērtē harmoniju, ko sniedz dzīve saskaņā ar dabas ritmiem. “Tie mani sakārto un palīdz orientēties dažādās dzīves situācijās. Es domāju, ka dabā valda likumsakarība – kā sauc, tā atsaucas. Viss ir atkarīgs no mums pašiem.”
Kad Kristai jautāju, vai dabas var būt par daudz, viņa paskatās uz mani un sniedz trāpīgāku atbildi nekā esmu cerējusi saņemt. “Vai gaisa un saules var būt par daudz? Tieši tāpat arī ir ar dabu,” teic Krista. Daba, lauki un dārzs ir jaudīgi atbalsta punkti simpātiskās tumšmates dzīvē. Kristu, starp citu, neatradīsiet sociālajos tīklos, un dabas meitenei šāds izgājiens piestāv, vai ne?
Guntas meža trajektorijas
Mūsu piegriezēja Gunta ir profesionāla adītāja. Drēgnajā laikā Guntu sastapsiet pašas adītā jakā vai svīterī, jo dažnedažādi rokdarbi Guntai iet no rokas kopš bērnības. “Mana vecāmamma bija audēja,” uz sava talanta saknēm norāda Gunta. Adītājas arodu teju pirms pusgadsimta apguvusi izdaudzinātā, šobrīd vairs neeksistējošā Latvijas meistaru skolā sulīgi zaļu mežu ielokā, Gunta saikni ar mežu nav zaudējusi ne mirkli.
Ja darba laikā Guntu sastapsiet mūsu ateljē, piegriežot 100% Baltijas linaudumu pasūtītajām spilvendrānām, topiņiem, priekšautiem un citiem izstrādājumiem, tad vakarā Guntas virziens tik un tā būs nemainīgs – uz meža pusi, kur atrodas arī Guntas mājas. “Uz mežu eju atpūsties. Man patīk mežā. Pārņem tāda sajūta, ka attīros. Man nevajag bļaut. Pietiek ar to, ka izstaigājos,” savas attiecības ar mežu ieskicē Gunta.
Lai gan agrāk biezi saaugušie meži ir krietni izcirsti, Gunta tajos aizvien spēj uzost labākās ogu un sēņu vietas. Delikatese, kas sajūsmina garšas kārpiņas, ir pašas lasīto gaileņu sviests, turklāt tā recepte kā jau visam, kas ir tīra un īsta manta, ir vienkārša. “Uz pannas sacepu gailenes, tad pievienoju sīpolu, nedaudz pacepinu abas sastāvdaļas kopā. Pēc tam sablendēju sēņu un sīpolu masu kopā ar sviestu un pievienoju garšvielas – nedaudz sāli un melnos piparus,” stāsta Gunta.
Nesen no meža Gunta mājās atnesusi arī lācenes. Gunta saka: “Tās ir manas mīļākās ogas. Maz šogad bija, bet bija!” Piesaulītē nobriedušās ogas Gunta bauda gan turpat mežā, gan nes uz mājām un gatavo ievārījumus – turklāt tādus, kas nav pārmērīgi karsēti. “Veikalā ievārījumam viena garša,” novērojusi Gunta, taču pašas gatavotais allaž sanāk arī neliels pārsteigums – svētki sev un ģimenei.
Prieka sajūtu Gunta bauda arī ik rītu. Ceļas jau sešos. “Vislabāk man patīk rīti. Cik gan rīta agrumā pasaule ir skaista!” pēkšņi iesaucas Gunta, un man nav iemesla viņai neticēt. Saaugusi kopā ar mežu, Gunta izstaro neticamu miera sajūtu, jo tā vien šķiet, ka caur Guntas rokām ar pasauli sarunājas mežs.
Gaļinas dārza kosmoss
“Inside Linen” grāmatvede Gaļina sevi uzskata par ziemeļu cilvēku. Uzaugusi Urālu kalnos, kur pavasaros zemi appludina upes, vasarās saule cilvēku teju momentā nosauļo brūnu, rudeņos tu izmirksti lietavās, bet ziemā skropstas apsarmo baltas, Gaļina Latvijā dzīvo teju 50 gadus. Un viņai ir dārzs! “Dārzs ir mans enerģijas avots,” atzīst Gaļina, kura jaunībā, kad pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, mammai solījusies: “Man dārza nebūs!”
Mums, latviešiem, ir tāds teiciens: “Cilvēks domā, Dievs dara.” Tagad no maija līdz oktobrim Gaļina savā dārzā ir katru dienu. “Pavadu tur divas līdz četras stundas,” Gaļina informē matemātiskā garā, kas viņai tik ļoti piestāv. “Man tur ir puķes, āboli, bumbieri, kartupeļi, tomāti, paprika un vēl, un vēl. Ražu lieku pagrabā, dodu draugiem,” stāsta Gaļina. Viņas ikdienas rīta rituāls ir kafija, pašcepta rudzu maize, sviests. Tālāk seko grāmatvedības lietas un tad – aidā, uz dārzu!
Gaļinai ir 70. Principā viņa varētu nedarīt neko. Pēc dokumentiem ir pensionāre, bet dzīve liecina pretējo – Gaļina dzīvo, turklāt ar apgriezieniem! “Nu neesmu īsta pensionāre, neesmu,” atzīst arī viņa pati. “Eju uz dārzu atpūsties, bet mājās nāku forši nogurusi. Ieeju dušā, un man atkal ir spēks! Dārzs dod man gandarījumu, spēku, veselību, visu,” vēl un vēlreiz atgādina Gaļina, lai saprotu, cik cieša var būt saikne starp cilvēku un zemi. “Ja man sāp galva, es aizbraucu uz dārzu. Tu ieliec rokas zemē un tev vispār aizmirstas, ka tev galva ir.”
Un no Gaļinas tik tiešām plūst enerģija, to nevar nejust. “Nežēloju naudu instrumentiem. Man patīk kaplēt, ravēt, savest kārtībā,” Gaļina teic, jo dārzā gluži tāpat kā dzīvē spēkā ir enerģijas apmaiņas likums. “Tas, ko saņemsi pretī, atkarīgs no tevis,” skaidro Gaļina. Tā piemēram, līdz pat decembrim, janvārim Gaļinas ģimene mielojas ar āboliem no viņas dārza. Tos Gaļina arī kaltē, bet viņas kulinārie šedevri ir saldskābi dārzeņu vārījumi burciņās – tie, starp citu, mēdz atceļot arī uz ballītēm, kas šad un tad izceļas “Inside Linen” ateljē.
Ar Gaļinu ir viegli, un viņa pati atzīst, ka viņai vienkārši ir interese par visu. “Ja tev patīk, tad viss arī izdodas,” neslēpj Gaļina. “Ja es no rīta ieraugu kādu recepti, kas mani uzrunā, tad vakarā būšu to jau izmēģinājusi.” Ābolu pīrāgs, ar ko Gaļina mūs cienā, ir tapis tieši tā, bet gaiss dārzā, kurā esam nokļuvuši, smaržo pēc mīlestības.
Ābolu pīrāga recepte
Mīklas bļodā iesit 3 olas, pievieno šķipsnu sāls, 200 gramus cukura. Masu sakuļ ar mikseri, līdz izkūst cukurs. Pievieno 150 gramus skābā krējuma, 80 mililitrus augu eļļas, 1 tējkaroti vaniļas cukura vai ekstrakta. Caur sietu vēl iesijā bļodā 250 gramus miltu un pieliek 2 tējkarotes cepamā pulvera. Visu samaisa. Nomizo un attīra no serdēm 4 līdz 5 ābolus (800 grami), sagriež kubiciņos, pievieno mīklai, samaisa. Vienu atsevišķu ābolu sagriež smalkās šķēlītēs dekorēšanai. Cepešpannu ietauko ar sviestu vai eļļu. Lej mīklu formā un pa virsu skaisti izkārto ābola šķēlītes. Liek formu cepeškrāsnī un cep 180 grādu temperatūrā apmēram 40 minūtes. Kēksa gatavību pārbauda kā senos laikos. Kēksa viducī iesprauž sērkociņu – ja mīkla pie kociņa nav pielipusi, tātad gatavs!
Teksts: Ance Šverna